
Knuts Hamsuns (Knut Hamsun) ir viens no Eiropas izcilākajiem romānu autoriem. Pēc viņa darbu motīviem daudzās valstīs uzņemtas filmas un veidoti televīzijas uzvedumi. Kopumā viņa daiļrade ekranizēta vairāk nekā 20 filmās un vairākas īsfilmās, iestudēti televīzijas uzvedumi, kā arī uzņemtas 2 dokumentālas filmas un 2 biogrāfiskas filmas.
Hamsuna darbi ekranizēti galvenokārt šādos periodos: mēmā kino laikā Skandināvijas Nacionālā romantisma periodā 20. gadsimta 20. gados, vācu nacionālā romantisma periodā 20. gadsimta 30. gados, 20. gadsimta 60. un 70. gados, kad tika uzņemtas vairākas neatkarīgas filmas, kā arī 20. gadsimta 90. gados, tā saucamajā jaunajā Ziemeļvalstu periodā. Jau pirms 1917. gada Hamsuna romāni ekranizēti Krievijā, vēlāk arī Čehijā, tomēr šobrīd šīs filmas uzskata par pazudušām. Pirmajā minētajā periodā tika uzņemta filma pēc romāna “Zemes svētība” motīviem, kā arī romāna “Pāns” pirmā ekrāna versija. Tā filmēta Melbu pilsētā Ziemeļnorvēģijā un Alžīrijā. Filmas režisors ir Haralds Švencens (Harald Schwenzen), savukārt filmu producējusi jaunā pilsētas kompānija Kommunernes Filmscentral A/S, kas kopš 1919. gada darbojās kā izplatītājs, bet dažus gadus vēlāk sāka nodarboties ar filmu producēšanu. Filmas pirmizrādē, kas notika 1922. gadā, tika atskaņota Edvarda Grīga (Edvard Grieg) mūzika. Trešā šajā periodā uzņemtā mēmā filma ir “Hårda viljor” (Iron Wills), kas uzņemta pēc romāna “Jūsmotājs” motīviem. Režisors Džons V. Brūnius (John W. Brunius) strādāja Zviedrijā. Filmu producējusi kompānija “Svensk Filmindustri AB”, tāpēc filmēts tika gan kompānijas studijā Stokholmā, gan arī Brenneisunnā Ziemeļnorvēģijā.
Runājot par nākamo periodu, jāmin divas vācu filmas – “Viktorija” (1935), kas filmēta Bergenā un tās apkārtnē, un “Pāns” (1937), kuras dublētās versijas pirmizrāde notika Norvēģijā. Norvēģu valodā filmu ierunāja labākie Norvēģijas aktieri.
20. gadsimta 60. gados tika uzņemtas vairākas neatkarīgas filmas – ekranizēts romāns “Bads” un uzņemta vācu versija filmai “Pēdējais cēliens” (1961), kas tika filmēta Geirangerē, Lomā un Gudbrannsdālenē. Jāpiemin arī filmas “Pāns” jaunāka versija (1962), kurā piedalījās vairākas skandināvu kino zvaigznes – Jarls Kulle (Jarl Kulle), Bibī Andersona (Bibbi Andersson) un Līva Ulmane (Liv Ullmann). Filmēšana notika Hjerringejā, netālu no Būdes, kas vēlāk kļuva par populāru vietu Hamsuna romānu adaptācijai kino. 20. gadsimta 70. gados tika uzņemta holandiešu un franču producēta filma “Mistērijas” (1978), kā arī režisora Bū Vīderberga (Bo Widerberg) filma “Viktorija” (1979), kurā redzami skati arī no Ziemeļnorvēģijas.
Skandināvijā jaunais “Hamsuns uz ekrāna” vilnis aizsākās ar filmu “Klaidoņi” (1989), to turpināja “Telegrāfists” (1993), filmas “Pāns” ceturtā versija (1995), kā arī divas biogrāfiskas filmas “Hamsun” (“Hamsuns”) (1995) un “The Enigma of Knut Hamsun” (“Knuta Hamsuna mīkla”) (1996). Kompānija “Norsk Film A/S” uzņēma arī trīs īsfilmas ar nosaukumu “Tørst – Framtidens forbrytelser” (“Slāpes – nākotnes noziegumi”), kuru pamatā ir Knuta Hamsuna stāsti.
Kāpēc Hamsuna daiļrade apbur filmu režisorus? Raugoties no literārā skatupunkta, ir sarežģīti Hamsuna filmas adaptēt kino. Rakstnieka stāstījumu pamatā ir psiholoģiskas ainavas, tām nav ne sākuma, ne beigu, tajās nepastāv loģiskas vai “normālas” uzvedības. Skandināvijā, vēlāk Krievijā un Vācijā Hamsuns kļuva slavens pēc romānu “Bads” un “Pāns” izdošanas. Tomēr jāatzīst, ka, lai arī romāns “Pāns” tika ekranizēts četras reizes un romāns “Viktorija” – trīs, vienīgi “Bads” kļuva meistardarbs arī kino. Lai izstāstītu rakstnieka neracionālos un divkārši orientētos stāstus, kurus bieži vien apvij eksistenciālisms, vajadzīgas īpašas prasmes. Filmā “Bads” režisors Hennings Karlsens (Henning Carlsen) stāstījuma paušanai izmanto galveno varoni – stāstnieku – tāpat kā romānā, un, lietojot gandrīz ekspresionistisku filmas valodu, piešķīris tai māksliniecisku spēku, kas raksturīgs modernai filmai. “Bads” kļuva par īstu kino klasiku. Kannu filmu festivālā aktieris Pērs Oskarsons (Per Oscarsson) tika atzīts par labāko vīriešu lomas atveidotāju, pati filma tika rādīta vairākos festivālos, kā arī pārdota daudzām valstīm. Stila un estētiskuma ziņā filma “Bads” ir piederīga modernisma kino periodam Eiropā, tāpat kā Antonioni filmas un poļu un franču jauno viļņu filmas. Arī jaunajam Norvēģijas kino šī filma bija nozīmīga; šajā laikā par kompānijas “Norsk Film A/S” ģenerāldirektoru tika iecelts Ēriks Borge (Erik Borge) un tādējādi viņš bija filmas līdzproducents, Anja Breiene (Anja Breien) bija atbildīga par darbu pie filmas uzņemšanas, turklāt filmā piedalījās arī vairāki norvēģu aktieri un kino darbinieki. Filmu “Bads” salīdzina ar mēmā kino klasiku “Žanna d’Arka”, ko 1927. gadā uzņēma dāņu kino meistars – Karls Teodors Dreiers (Carl Theodor Dreyer).
Tādu rakstnieku, kuri pēc pirmā romāna izdošanas tiek nekavējoties atzīti par izciliem meistariem, nav daudz. Knuts Hamsuns pēc romāna “Bads” izdošanas 1890. gadā par tādu kļuva. Tajā laikā modernā sabiedrība, industrija un pilsētas dzīve pamazām kļuva par psiholoģisku, socioloģisku un cilvēcisku izaicinājumu. Literatūrā naturālismu aizvietoja ekspresionisms. Romāna “Bads” nezināmais galvenais varonis ir vientuļš, jauns rakstnieks, kurš dzīvo Kristiānijā, tagadējā Oslo. Viņa izsalkums un izmisums sagrauj normālo un loģisko aizsargvalni, kas apņem jebkuru pieklājīgu, cienījamu pilsoni. Juzdamies pilsētā vientuļš, galvenais varonis (pats Knuts Hamsuns) no estētiskas laimes stāvokļa nokļūst galējā izmisuma stāvoklī. Īsi pēc romāna nākšanas klajā, tas tika tulkots daudzās valodās un izdots daudzās valstīs. 20. gadsimta 70. gadu beigās, kad Amerikā šis romāns tika izdots atkārtoti, Īzaks B. Singers (Isaac B. Singer) priekšvārdā rakstīja: “Hamsuns ir modernās literatūras atklājējs. Romāns “Bads” ir ne tikai interesants, bet tas paņem savā varā”. Savukārt Pols Osters (Paul Auster), kurš filmas DVD redzams sarunā ar Henningu Karlsenu, uzskata, ka “Bads” ir “izbadējies mākslas darbs”, eksistenciāls ceļojums uz nebūtību, uz 20. gadsimtu.
No Hamsuna daiļrades pēdējā posma jāatzīmē romāns “Zemes svētība”, kura ekranizējums kļuva par izcilu mēmo filmu. Tā tika uzņemta 1921. gadā, proti, gadu pēc tam, kad Hamsuns bija saņēmis Nobela prēmiju literatūrā. Filma ir pirmais literāri prestižais ražojums nacionālajā romantisma kino. Turklāt, arī šajā filmā, tāpat kā filmā “Klaidoņi” (1989), ainava bieži tika izmantota kā dramatisks izteiksmes līdzeklis. Te jāpiemin arī filma “Telegrāfists”, kuras pamatā ir romāns “Jūsmotājs” (1904). Pēc tam, kad filma 1993. gadā tika izvēlēta Berlīnes Starptautiskā filmu festivāla galvenajam konkursam, tā piedzīvoja lielus panākumus gan mājās, gan ārvalstīs. Tomēr daudzi literāti un akadēmiķi uzskata, kā šī filma nav īsti autentiska Hamsuna filma. Pamatā vairāk esot tās scenārija autora, slavena norvēģu rakstnieka, Lāša Sobija Kristensena (Lars Saabye Christensen) sadarbība ar režisoru Ēriku Gustavsonu (Erik Gustavson), kā rezultātā Hamsuna diskrētās mīlas fantāzijas pārvērstas salīdzinoši erotiskā filmā, kuras notikumi risinās Ziemeļnorvēģijas mistēriju pilnajās vasaras naktīs. Sākotnējā periodā daudz tika izmantota daba un dabas ainavas, jo īpaši filmā “Pāns”, kurai uzņemtas četras versijas. Jāpiebilst, ka norvēģu kino būtiski ietekmējis tas, ka lielākajā daļā Hamsuna romānu ekranizāciju kā dramatisks izteiksmes līdzeklis izmantota daba un ainava.
Pēc biogrāfa Eisteina Rotema (Øystein Rottem) vārdiem Knuts Hamsuns bijis apmierināts ar sasniegtajiem rezultātiem (Knuts Hamsuns – filmogrāfija, Norvēģijas Filmu institūts, Oslo, 1995). Tomēr kino vēsturnieks Trunns Ūlavs Svensens (Trond Olav Svendsen) tajā pašā publikācijā norāda, ka filmai nebija lielu panākumu. To demonstrēja Amerikas Savienotajās Valstīs, kur kino apskata žurnālā ”Variety” rakstīja, ka ”stāsts atklāts neinteresanti un nesaprotami.” Par laimi nepilnīga kopija tika saglabāta līdz 1971. gadam, kad to atrada kādā universitātē. Atjaunošanas process varēja sākties.
Hamsunam piemīt neracionāla un sarežģīta stāstīšanas maniere, viņa romānus caurstrāvo sapņi un ilgas pēc eksistenciāla fokusa uz dzīvi, tāpēc uzņemt filmas pēc Hamsuna romānu motīviem ir visnotaļ liels izaicinājums. Tie ir brīnišķīgi mīlas stāsti, bet neloģiski; tie radīti, izmantojot dažādus laika slāņus, tie ir subjektīvi un tādējādi nepiemēroti mākslas filmas valodai – tādai valodai, kuras paušanai bieži vien vajadzīga loģiska forma un stāsts.
“Hamsuns uz ekrāna” piedāvā arī divas dokumentālas filmas un divas biogrāfijas, kurās atklāta autora dzīve un darbs. Starptautiski plašāk zināmā filma par rakstnieku ir režisora Jana Troela (Jan Troell) 1995. gadā uzņemtā filma “Hamsuns”. Knuts Hamsuns piedzima 1859. gadā Lomā, bet uzauga nelielā fermā Hamarejā Norvēģijas ziemeļu daļā. Šobrīd tur atrodas Hamsuna centrs, kā arī ik gadus tiek organizēts festivāls. Skaistā un burvīgā Hamarejas un tās apkārtnes daba ietekmējusi rakstnieku, kurš savus iespaidus vēlāk izmantojis daudzos romānos. Troela filmā netiek atspoguļota visa rakstnieka dzīve; tā parādīta NRK televīzijas uzvedumā “The Enigma” (Mīkla), ko režisējis Benteins Bordsons (Bentein Baardson). Savukārt uzveduma scenārija autors ir labi zināms Hamsuna biogrāfs Roberts Fergusons (Robert Ferguson). Troela filmas centrā, gluži tāpat kā Torkilda Hansena (Thorkild Hansen) sarakstītajā darbā “Processen mod Hamsun” (Process pret Hamsunu), galvenā uzmanība pievērsta problemātiskajam laikam, kad norisinājās Otrais pasaules karš. Hamsuns idejiski atbalstīja Vāciju un Vidkuna Kvislinga (Vidkun Quisling) vadīto Norvēģijas Nacionālo vienotības partiju. Cerībā veicināt okupācijas akceptu norvēģu vidū, šo situāciju savā labā izmantoja Vācijas propagandas sistēma. Pats Hamsuns neiestājās partijā, ko veidoja senās Norvēģijas vēstures un lauku dzīves aizrautie zemnieki. Tomēr Hamsuns gan partijai, gan Vācijas Okupācijas varas iestādēm bija vajadzīgs. Tās vērsās pie Hamsuna sievas Marīu cerībā, ka viņas mudināts rakstnieks vairāk iesaistīsies iestāžu darbā. Tās centās Hamsunu pārliecināt doties uz Vāciju un tikties ar Fīreru.
Lai izprastu Hamsuna politiskās simpātijas, jāsaka, ka viņa uzvedība raksturo daudzus nedrošus un neracionālus norvēģu intelektuāļus 30. gadu beigās un okupācijas laikā. Viņi tiecās pēc vācu kultūras, bet juta aizvainojumu pret Padomju Savienību un Lielbritāniju, kā arī abu valstu imperiālismu pasaulē. Viņi ticēja, ka Nacionālā vienotības partija ir vienīgais risinājums, kas Norvēģiju var glābt no vēl spēcīgākas vācu okupācijas. Viņi ticēja, ka Vācijas Reihā spēs pastāvēt arī jauna Norvēģija. Tomēr Hamsuna simpātijas pret reiha komisāru Terbovenu un Hitleru nebija īpaši lielas. Viņš pat nosodīja Hitlera īstenoto ebreju deportāciju. Kad Norvēģija tika atbrīvota, Hamsunu arestēja, tomēr vēlāk paziņoja, ka rakstnieks ir garīgi slims. Pasaules izcilākajam romānu autoram diagnosticēja, iespējams, ļaunāko. Turklāt valsts konfiscēja arī visu viņa mantu.
Jau tiesas sēdes laikā Hamsuns sāka pierakstīt savus vērojumus, kas vēlāk pārtapa grāmatā. Tā 1949. gadā tika publicēta ar nosaukumu ”Pa aizaugušām takām.” Grāmata kļuva par īstu sensāciju. 90 gadu vecumā slavenais rakstnieks bija atkārtoti uzrakstījis šarma un dzejas, pašironijas un humora apvītu stāstu. Grāmata tika rakstīta sevis aizstāvībai, tomēr galvenokārt romāns ir par vientuļu cilvēku, kuram nav ne draugu, ne ģimenes, gluži kā rakstnieka pirmajā romānā ”Bads”. 1974. gadā režisors Pēters Cadeks (Peter Zadek)pēc Tankreda Dorsta (Tancred Dorst) lugas motīviem uzņēma filmu ”Pa aizaugušām takām”. Šis darbs bija Vācijas un Norvēģijas kopdarbs.
2009. gada 11. maijā, Oslo
Jans Ēriks Holsts (Jan Erik Holst)
NFI izpilddirektors