Šī gada FFF ietvaros vienīgajā seansā tika izrādīta itāļu šausmu kino klasiķa Dario Ardžento filma “Deep Red”.

Itāļu šausmu kino klasiķis Dario Ardžento, kurš ticis dēvēts par itāļu Hičkoku, par „vardarbības Viskonti”, savus labākos darbus uzņēmis no 1960. gadu beigām līdz 80. gadu sākumam, kaut līdz šim pēdējo filmu „Asaru māte” (La Terza Madre) viņš pabeidzis 2007. gadā, un turpinās filmēt arī šogad.

Agrīnajām Ardžento filmām piemīt nevainības laikmeta šarmantais naivums, ka cilvēka šausmu fizioloģijas atainojuma robežas ne tuvu nav sasniegtas, varbūt tāpēc kāds no kritiķiem viņa darbus nosaucis „par šausmu filmām, kad bijām vēl pārāk jauni, lai tās skatītos”. Saskarsme ar vardarbību un ļaunumu režisoram kalpo par pašizziņas metaforu (filmas varone bieži ir jauna meitene), bet filmu struktūras pamatā ir iniciācijas rituāls un tā atribūti (asinis, uguns), lai uzsvērtu varones/varoņa pāreju citā esamības pakāpē, identitātes tapšanas procesu. Ardžento fimas sakņojas tā saucamajā itāļu giallo (it. „dzeltens”) žanrā, kas apvieno detektīva un mistērijas elementus, bet plašākā kontekstā (un tas neapšaubāmi attiecas uz Ardžento) arī franču fantastikas (kam ir Viduslaiku saknes) žanru, ko raksturo spēcīga erotikas klātbūtne. Pastāv uzskats, ka giallo (vai „džallo”) stilam kino raksturīga pārmērīga asins izliešana, stilistiski izsmalcināts operatora darbs un neparasta mūzika. Ardžento jau ilgu laiku sadarbojas ar itāļu grupu „Goblin”, kuri rakstījuši viņa filmām mūziku, kopš 1970. gadiem. Ardžento filmās viegli sazīmējama gotiskā romāna tradīcijas ietekme – piemēram, slēgta telpa kā varones/varoņa iekšējo izjūtu tēls utt. Ardžento filmu spriedzes un šausmu avots ir labi aprobēts paņēmiens – radīt svešas, vizuāli neatklātas klātbūtnes efektu, jo nezināmais biedē daudz vairāk nekā ienaidnieks, kas nostājas tavā priekšā. Ardžento filmas vēsta arī par to, ka skatiens nemēdz būt nevainīgs un par to, ka cilvēks nespēj neskatīties – kad vīrietis filmā „Putns ar stikla spalvām” (1969) caur stikla sienu ierauga slepkavības mēģinājumu, viņš kļūst par daļu no ieraudzītajiem notikumiem. Savukārt izcilākajā Ardžento filmā „Suspiria” (burt. „nopūtu māte”) (1977) viena no filmas varonēm, kaut paralizējošu baiļu pārņemta, nespēj neraudzīties melnajā tumsā laukā pa logu, un tā rezultātā iet bojā no mistiska slepkavas rokas: skatīties nozīmē iegūt pieredzi.

Viktors Freibergs

Biļešu iegāde