Šī gada FFF tika atklāts ar ļoti īpašu filmu – “Brand Upon the Brain!”.

Atmiņu stāsts 12 daļās

Brain upon the brand

Kā raudzīšanās gotiskas katedrāles pedantiskajos ornamentos, ķēmīgajās akmens sejās, ēnu spēlēs – tā iespējams raksturot skatienu, kas pievērsts visam, ko ar filmu ir izdarījis mūsdienu kino vadošais neogotiķis Gajs Madins. Pilnībā oriģināls prāts, kurš, veidojot izcilas surogātfilmas, cilvēkiem licis noticēt savām alķīmijas vai tumšās maģijas prasmēm. Nu jau tālu būdams savos eksperimentos, viņš nav baidījies caur radikālām izteiksmes līdzekļu kolāžām vienmēr pamanīties radīt psihoseksuālas nepieskaitāmības gaisotni. Tajā atrasties kā skatītājam nozīmē trauksmainu balansēšanu starp šausmām, smiekliem un turpat vai gadsimtu senu kino sajūtu.

Filma par Gaju Madinu – krāsotāju – nav izņēmums! Necaurredzamā migla, kas mūs apņem, filmai sākoties, kopā ar galveno varoni maldoties jūrā un nonākot viņa bērnības murgā, kalpo par robežu, aiz kuras skatītājs tiek atstāts nedrošībā. Šeit sākas Madina – režisora – ieplānotais eksperiments – eidipiska fantasmagorija, kurā nebeidzami rotējošs bākas stars izplata okultismu, vampīrismu, kā arī varoņa mātes represijas pār nožēlojamu bāreņu baru. Visa šī neirotiskā pasaule, kurā nodriskāti 8 milimetru filmējumi mijas ar montāžas straujumu, ir kā melnbaltu bilžu kaleidoskops, kas, līdzīgi kā Henrija Džeimsa „Skrūves pagrieziens”, liek iegrimt hipnotisku baiļu varā. Madina fantāzija plūst pāri rētām mazo bērnu galvās un arī mūsējās. Iespējams, tā nemaz nav filma, bet slēpta pētniecība, kas no ekrāna vēro mūs skatāmies un lēnām ieejam prāta tumšākajos tuneļos, kur pretī raugās atvērta himēras rīkle…

Dāvis Sīmanis

Biļešu iegāde